Sestdien, 4. novembrī, SK Super Nova-2 futbolisti aizvadīja Latvijas čempionāta (Dali Dali, 3. Līga) maču. Dzintara Zirņa un Edgara Fjodorova komanda izšķirošajā mačā par čempionu trofeju tikās ar komandu JFC “Jelgava”. Tas bija karsts un saspringts fināls! Papildlaikā mūsu komanda iesita divus skaistus vārtus, uzvarēja ar rezultātu 2:0 un izcīnīja zelta medaļas! ČEMPIONI! MALAČI!!! Apsveicam futbolistus un trenerus – lielisks noslēgums garajai, sarežģītajai un interesantajai sezonai!
Par zelta vārtu autoru kļuva uzbrucējs Daniels Radzenieks! Labais, Danik, spīdošs sitiens ar galvu pašā svarīgākajā fināla momentā. Otros vārtus iesita uzbrucējs Kristians Černovs. Labais, Kristian, ir 1+1 izšķirošajā mačā!
Fināla svilpe jau atskanējusi. Pati patīkamākā ceremonija – apbalvošana un čempionu Kauss Kirila Artjomova rokās! – jau noslēgusies. Mūsu puiši, laimīgi un smaidīgi, pieņēma pelnītus apsveikumus. Skaisti smaidīja! Apskāvās ar tuviniekiem, fotografējās ar draugiem, ar komandas partneriem, jautri pozēja ar pelnītām zelta medaļām. Brīnumaina bilde, malači!
Bet kāds jau steidzās uz ģērbtuvi. Auksti tomēr! Mierīgā gaitā, kurā viegli atpazīstama bagātīga pieredze, gāja Oļegs Laizāns. Protams, šī trofeja – ne tuvu pati svarīgākā no pussarga izcīnītajām. Un gribas novēlēt visiem jaunajiem Lazas partneriem kadreiz uzvarēt to, ko izdevies Oļegam viņa brīnišķīgajā karjerā. Ne pati svarīgākā, bet vienalga svarīga, dārgā un kārotā trofeja. Tādēļ, ka līdz šim finālam Laza Latvijas futbolā nebija uzvarējis kā reiz tikai trešajā līgā! Bija neaizmirstami triumfi virslīgā, pirmajā līgā, un pat otrajā līgā, pie tam, tieši 20 gadus atpakaļ. Un lūk, trešā līga iekarota! Laizāns – pilnīgs jebkura līmeņa kavalieris. Lielmeistars, apsveicam, Oļeg!
Emocionāli laimīgo momentu izdzīvoja Dzintars Zirnis. Pieredzējušais speciālists staroja no laimes, bet… runāt nevarēja. Pazaudējis balsi! Ar milzīgu piepūli Dzintars smaidīja: “Kad mēs iesitām pirmos vārtus, es gribēju iekliegties, bet sapratu, ka nevaru izdvest ne skaņas!”
Vienmēr nopietnais un kautrīgais puisis Kirils Artjomovs, tik tiko nodevis kausu kādam no partneriem, arī beidzot atļāva sev pasmaidīt: “Smaga spēle. Kad mani nopļāva un pretinieks saņēma sarkano kartīti, es, droši vien, Neimāru epizodē attēloju, jā?! Droši vien, svaiguma man pietrūka, daudz laika traumas dēļ esmu izlaidis. Bet pēc tam ieskrējos un kaut kas sāka sanākt”. Kirils – vienmēr ļoti prasīgs pret sevi puisis, pat uzvaras mirklī viņš domāja, kur un kā varēja nospēlēt labāk. Neimārs, starp citu, šo īpašību tā arī nav iemācījies…
Bet lūk, centra aizsargs Mārtiņš Bērziņš emocijas nevaldīja, spīdēja, kā saule! “Droši vien, ne labākā mana spēle, bet toties mēs pretiniekam nedevām iespēju iesist!” – puisis bija pret sevi pārlieku kritisks. Labi, Mārtiņ, neesi pieticīgs, šodien tu aizvadīji ļoti cienīgu maču. Koncentrācija, pašatdeve, savāktība. Malacis, laba spēle. Patīkami, ka arī mūs iepriecināji un, galvenais, savu brīnišķīgo mammu, kura vienmēr lieliski atbalsta tevi un komandu!
Bet vienmēr strādīgais un neatlaidīgais aizsargs Roberts Konopeckis, daudz pastrādājis finālā, ģērbtuvē izskatījās gan laimīgs, gan iztukšots. “Mana pirmā trofeja”, – pieticīgi teica Roberts. Malacis, Rob, apsveicam, vienmēr svarīgi iekarot virsotni, kura agrāk nepadevās. Turpini tādā pat garā, tici sev, un jaunas trofejas obligāti parādīsies!
Laimīgu seju apkārt bija daudz. Tomēr uzvarēt – tās ir neaprakstāmas sajūtas! Reizēm likās, ka mūsu līdzjutēji izskatījās pat vairāk laimīgi, kā spēlētāji. Paldies visiem par atbalstu, tas bija dzirdams, karsts un ļoti vajadzīgs. Daudzējādā ziņā tieši tas palīdzēja izraut uzvaru šajā grūtajā finālā!
Mačs tiešām sanāca smags, saspringts un kaut kāds nomocošs. No kategorijas tādiem, kur pirmām kārtām svarīgi izturēt, sagaidīt savu iespēju. Tas pats Laizāns, bez šaubām, to ātri saprata, pieredze, tā arī bāzē Jelgavā pieredze. Bet lūk, kā piespiest izturēt mūsu nenogurdināmos jaunos talantus, kuriem vienmēr liekas, ka viņi kaut kur obligāti nepaspēs?! Un steidzas, un steidzas, un, protams, kļūdās…
Pirmais puslaiks asumu praktiski neatnesa, mums piederēja pārsvars, bet pa īstam nonākt sitiena pozīcijā neizdevās. Un arī stiprais, labi organizētais pretinieks neatļāva. Laukuma saimniekiem, vispār, lieta līdz asiem izgājieniem arī gandrīz nenonāca, bet dažās epizodēs mūsu vārtsargam Kostjam Maculevičam vajadzēja parādīt uzmanību. Kostja, malacis, vienmēr un visu labi parāda.
Pēc pārtraukuma mūsu komanda pastiprināja spiedienu. Laza katrā kombinācjā atrada vajadzīgo adresātu, bet noslēgums mums nesanāca. Pietrūka ātruma un agresivitātes. Šajā plānā kārtējo reizi izcēlās neapturamais Damirs Onackis, kā lāpa lidojot pa jebkuru flangu. MVP of the match! Žēl, atbalstīt viņa enerģiju partneriem neizdevās. No tā arī nerealizēti momenti, īpaši puslaika beigās. Tur gan Artjomovu paspēja nosegt, gan strādīgais Mihails Kuliks apbēdinoši kļūdījās, un, protams, Radzenieks, pats galvenais mūsu sitiena spēks, iestiga un sapinās daudzajās aizsardzības kājās.
Vispār, 0:0 nekādi negribēja mainīties, bet vienalga neatstāja sajūta, ka izšķirošais sitiens tepat blakus, un izdarīsim noteikti to mēs. Tikai mēs! Lai cik paradoksāli, šī pārliecība pirmām kārtām nāca no… aizsargu darbībām. Nav noslēpums, ka mūsu straujie puiši var aizsardzībā uzdzīvot, un tā, ka var no pārsteiguma stipri muti atvērt. Un aizvērsies tā ne ātri. Bet ne kā līdzīga nebija šajā finālā! Puiši strādāja ļoti pašaizliedzīgi, tas pats varenais Viktors Jermaks darbojās ļoti zolīdi un, pēc manām izjūtām, aizvadīja savu labāko spēli sezonā. Malacis!
Lūk, tā arī radās pārliecība: ja mūsu aizsargi iztur visu un ļoti cienīgi tiek galā, tad uzbrūkošie puiši obligāti kaut ko izdomās! Izdomāja! Jau papildlaikā Kristians Černovs, asi un labā nozīmē nekaunīgi iegājis spēlē, klasiski centrēja centrā no flanga. Radzenieku uz mirkli aizmirsa, Radzenieks spīdoši sodīja: skaists sitiens ar galvu, un pilnīgs pārsteigums vārtsargam – 0:1! Bravo, Danik, lieliski vārti. Gribas, lai tu tādus ātrāk iesistu virslīgā. Spējīgs!
Tas bija varens sitiens pa laukuma saimniekiem, atgūties no tā viņi jau vairs nespēja. Kaut gan sitās, kaut gan rubījās katrā epizodē. Cīnīties “Jelgava”, jebkura “Jelgava”, pratusi vienmēr! Ja jūs par to esat aizmirsuši, tad var par to paprasīt, piemēram, Dainim Kazakevičam, kurš šajā aukstajā vakarā bija tribīnēs un kurš noteikti zina visu par Jelgavas futbolu. Starp citu, ļoti patīkami, ka Latvijas izlases galvenais treneris atrod iespēju paskatīties trešās līgas spēli. Tas labāk par visu pasaka par to, ka Latvijas futbols viņu satrauc vienmēr un nekad neatstāj vienaldzīgu.
Laukuma saimnieki centās, mēģināja, bija aktīvi. Bet nopietni patraucēt viesus, sajutušus, ka spēles svaru kausi nosvērušies viņu labā galēji, jau vairs nespēja. Pēc tam gudrais Artjomovs piespieda pretinieku noraidīties, un viss kļuva skaidrs. Un pēc tam arī patīkamais punkts uzvarētajā finālā! Efektīgs uzbrukuma izgājiens, dāsnais Laza uzdāvināja kārtējo vārtu piespēli, šajā reizē Černovam, un Kristians šajā reizē tiešām pārvērta to vārtos – 0:2!
UZVARA! Malači. Paldies par spēli. Puiši, tad nākamajā gadā, lūk tā, nospēlēsim izšķirošo maču par iekļūšanu pirmajā līgā! Jums sanāks!
Dali Dali 3.līga. Fināls
JFC Jelgava – SK Super Nova-2 – 0:2 (0:0, 0:0, 0:1, 0:1)
SN-2: Maculevičs, Konopeckis, Katajevs, Bērziņš, Jermaks, Kuliks, Laizāns, Onackis, Caune (Černovs, 57), Radzenieks (Grikovs, 117), Artjomovs
Vārti: 0:1 Radzenieks (99), 0:2 Černovs (120+1).
#SuperNova #dalidali #3līga #futbols #fināls #WinWinsport Foto - Oļegs Baibakovs.
Attachment
