Katrā komandā ir līderis, kurš ved aiz sevis, pēc kura līdzinās visi pārējie. Edgara Kārkliņa komandā tādas futbolistes vairākas, tās sastāda komandas kodolu, bez kura komandu sporta veidā nav uzvaru, nav nekā. Viena no tādām svarīgām figūrām – Džeina Eglīte, un tur nav nekādu šaubu.
Laukumā Džeina spēlē ļoti svarīgu lomu, pirmām kārtām aizsardzībā. Dara visu iespējamo, lai SK Super Nova vārti paliktu aizslēgti. Uzticami, centīgi un pašaizliedzīgi. Ārpus lauku, Džeina ļoti simpātisks, labs un jautrs cilvēks, ar viņu patīkami un interesanti sarunāties. Turcijas treniņnometnē par to uzzināja pat vietējie sunīši, kuri tagad atcerēsies šo labo švešinieci uz ilgu laiku. 
Lielā intervijā mēs parunājām par sieviešu futbolu, par niansēm un svarīgiem sīkumiem, par mūsu komandu, un ne tikai. Jums būs interesanti! Paldies, Džeina, un veiksmi jaunajā sezonā!
- Sāksim ar pašu acīmredzamāko. Ko jums nozīmē sieviešu futbols?
- Sieviešu futbols priekš manis ir ļoti nozīmīga lieta, kam veltu daudz laika, enerģijas un atdodu lielu daļu sevis. Tā ir kopā būšana ar citām meitenēm, gan laukumā, gan ārpus tā. Tā ir vieta kur es aizbēgu no visas ikdienas. Vieta kur kopā ar komandu ejam cauri grūtībām, kāpumiem un kritumiem, kur mācāmies uzticēties viena otrai, kas pēc tam, ne tikai futbola laukumā, bet arī dzīvē tev dod ļoti daudz.
- Kā jūs vispār ar futbolu pirmo reizi iepazināties? Redzējāt spēli televizorā vai draudzene atnāca ciemos un teica: “Pietiek vienkārši pastaigāties parkā, iesim, parādīšu tev klasisku spēli?” Kādi bija pirmie iespaidi?
- Futbolu es sāku spēlēt skolā, jo tas bija obligāti, nevarēja izvairīties, jo skolotājs tak lika, pēc tam pagalmā ar puišiem. Puiši nekad neņēma meitenes un teica, ka meitenes nemāk spēlēt futbolu un te viņām nav ko darīt, kas protams man bija izaicinājums, jo gribēju pierādīt pretējo. Tiku vienreiz ar puišiem uzspēlēt, kopš tā laika puiši ņēma bariņā biežāk. Uzsākot mācības tehnikumā, pievienojos Priekuļu futbola klubam, pie vīriešiem, protams varēju sākumā tikai piedalīties treniņos, tā vairākus gadus notrenējos ar puišiem. Tad mani Andrejs Ivanovs aizveda uz sieviešu komandu “Skonto”, kur pirmo reizi iepazinu sieviešu futbolu un tā es tur paliku.
- Lai nodarbotos ar futbolu, veltītu tam laiku – tam kādā momentā jāpieņem vīrišķīgs lēmums. Tas pavisam nav vienkārši. Kā un kādā momentā nolēmāt?
- Es ļoti mīlu šo sporta veidu un godīgi ļoti mīlu šo komandu – Super Nova. Šī ir pirmā sieviešu komanda, kurā es jūtos es pati, jūtos ka apkārt ir mani cilvēki un komanda uz kuru es raujos un esmu gatava pakārtot jebko, lai būtu kopā ar komandu. Līdz ar to ja man kaut kas patīk un es to gribu, laiku es vienmēr atradīšu, lai vai kas. Kaut gan pēdējo gadu, dažādu apstākļu dēļ man nesanāk būt tik bieži kopā ar meitenēm treniņos es tos vienmēr kompensēju cītīgi darbojoties individuāli, vai kopā ar puišu komandu.
- Kāda bija tuvinieku reakcija, kad jūs pateicāt: “Cilvēki, es tagad nodarbojos ar futbolu, šodien eju uz treniņu?”
- Esmu augusi viena bez mammas, tētis arī vairākus gadus jau ir tai saulē, līdz ar to es pati koordinēju savu ikdienu, bet dzīvesbiedrs un meitiņa, jā, pašlaik ir situācijas ķīlnieki, jo visu laiku esmu prom no mājas un viņi mani praktiski neredz. Tad man ir spēles, tad man jāvada treniņi, tad darbs utt., bet paldies viņam un viņa ģimenei, kas mani atbalsta, lai vai kas. Kas ir labākais, viņi brauc visu laiku kopā ar mani, kā ir iespēja visur, arī mana meita tagad sāk nodarboties ar futbolu, dzīves biedrs ir vārtsargs, kas ir forši, jo mums jau ir viena kopīga lieta, ko darām kopā. Visi esam sportā iekšā.
– Pirmo treniņu atceraties? Kas toreiz bija pats grūtākais?
- Kā jau minēju, trenējos ar puišiem, vienīgā doma bija pierādīt, ka māku un varu spēlēt. Grūtākais bija noteikti iejusties, jo visu laiku kāds iesmēja: “O, meitene, mums bus ar meiteni jāspēle utt.” Bet es puišus saprotu, viņi nāk nopietni gatavoties spēlēm un te skuķis laukumā, maisīsies. Protams nedeva piespēles, centās spēlēt caur mani maz, tad man ieslēdzās, ja man nedod – es pati paņemšu bumbu! Pēc tam jau iepazina puiši mani un viss bija labi.
- Futbolā jau vajag daudz skriet – tas varēja iepatikties?!
– O, jā, man patīk skriet! Kādreiz man nepatika skriet krosus, bet patika skriet spēlēs. Tagad esmu traka uz skriešanu, gan spēlēs, gan ārpus tām.
- Futbola apavus uzvilkt patīkamāk un vieglāk, kā augstpapēžu kurpes?
- Noteikti, es augstpapēžu kurpes velku reti, tie ir tikai kādi saviesīgiem pasākumi, vai kādas balles, vai jubilejas. Ikdienā jo ērtāk, jo labāk, bet buči ja ir kājās, tad skaidrs, būs jāspēlē futbols un tas ir pats foršākais.
- Pienāca moments, kad rādījās – viss, nu pie velna to futbolu?
- Protams ir bijuši tādi brīži. Es arī biju pametusi futbolu uz vairāk, kā 6 gadiem. Pēc spēlēšanas «Skonto» es pārtraucu spēlēt. Tad atgriezos florbolā un kādā brīdī sapratu, ka florbolā esmu sasniegusi maksimālo. Atgriežoties futbolā, izveidoju meiteņu futbola komandu “Cēsīs” un tad sāku gan trenēt, gan spēlēt un gadu pēc dalības 1 līgā, pievienojos arī Super Nova.
- Kas patīk futbolā visvairāk?
- Visvairāk man patīk sasniegt mērķus kopā ar komandu, pārvarēt grūtības un iet uz priekšu. Protams arī pati futbola spēle.
- Vairāk skatāties vīriešu futbolu vai sieviešu?
- Es maz skatos citu spēles, man tam ir maz laika, bet kad skatos, noteikti vīriešu.
- Parunāsim par mūsu komandu izsmeļošāk. Kur galvenais SK Super Nova spēks?
- Komandā, šī ir komanda, kur visas ir ļoti saliedētas, visas esam draudzīgas un viena otru atbalstam. Komandā nav kašķu, nav strīdu, darbojamies kā viens vesels.
– Kura no mūsu futbolistēm noskries visu spēli un pavisam nenogurs?
- Es teiktu ka tādas nav, jo visas kādā brīdī piekūst un ir manāms nogurums. Drīzāk teiktu, ka visas sevi atdod laukumā uz visiem 100%, līdz pēdējam brīdim.
– Kura pati tehniskākā?
– Manuprāt daudzas meitenes ir tehniskas, pat visas, vienkārši katrai piemīt savā stiprākā tehniskā puse. Noteikti vispieredzējušākā ir Kristīne Giržda, pašlaik man ļoti patīk, kā savas tehniskās spējas demonstrē Vlada Kozlova.
– Kura pati jautrākā?
– 100% Sintija Gredzoba.
– Kura pati mazrunīgākā?
– Diezgan piezemēta un klusāka mums ir Veronika.
– Soda sitienus kāda Latvijā labāk par Rebeku Tīle izpilda?
– Nē, noteikti nav, mūsējās labākās!
– Kura spēle personīgi jums pati zīmīgākā?
– Spēlē pret “Mettu”, kausa spēle par iešanu tālāk, kur soda sitienos izrāvām uzvaru 2:1!
– 2021. gadā mūsu komanda izcīnīja otro vietu Latvijas čempionātā – tas ir pats lielākais panākums karjerā?
– Jā, pašlaik tas ir augstākais sasniegums karjerā.
- Pagājušajā sezonā – bronzas medaļas. Kur glabājas jūsu trofejas?
- Katra mana medaļa nolikta blakus visām citām medaļām un godalgām, ko ir izdevies izpelnīties. Šī ir nozīmīga medaļa, ne jau 2. vietas dēļ, bet tas ka mēs kā debitantes, nevis tikai spēju dēļ, bet dēļ lieliskās attieksmes, komandas gara, spējām sasniegt to kopā, kā viens vesels. Tā sezona bija tik emocijām bagāta un pozitīva! Noteikti paliks atmiņā, kā viena no spilgtākajām sezonām.
– Treneris mums ļoti ievērojama figūra, kaut nav liels augumā. Edgars Kārkliņš – kāds viņš no futbolistu skatu punkta?
- Edgaru mēs ļoti cienām un viņš ir ļoti svarīga persona mūsu darba procesā. Viņš dara tik daudz, lai mēs varētu spēlēt, tik daudz organizatoriskās lietas, kas viņam nebūtu jādara, bet viņš to dara visu mūsu dēļ, lai mēs būtu aprūpētas, nodrošinātās ar visu, lai mums ne par ko nebūtu jādomā, kā, tikai sniegumu laukumā. Viņš pārdzīvo ļoti par neveiksmēm, analīzē, palīdz risina. Viņš ne tikai trenē mūs, bet arī satur mūs kā vienu veselu.
- Edgars mīl smaidīt, jautrs cilvēks. Bet ja kaut kas nesanāk, viņš var, tā sacīt, iegruzīt? Mēdz būt stingrs?
- Protams, Edgars ir emocionāls cilvēks, kā mēs visi. Kad mums neveicas viņš pārdzīvo, kad viss izdodas priecājas par mums. Viņš nekad mūs nelamā un nepārmet, kad kaut kas nesanāk, viņš atbalsta. Protams ir brīži, kad ir stingrs un kad vajag iedod iekšās, bet tas ir pamatoti un kādreiz komanda ir jāsapurina, lai saņemtos.
– Viņš ir liels entuziasts, visas meitenes laukumā cīnās ne tikai par punktiem, bet arī par treneri? Edgars bija galvenais iniciators jūsu pārnākšanai uz komandu?
– Jā, Edgars ļoti vēlējās, lai pievienojos šai komandai, kad arī mēs runājām ar komandas spēlētāju, kas mani uzrunāja, pastāstīja kāpēc mani vēlas redzēt pie sevis un man ļoti patika viņu mērķi, redzējums un vēlmes. Saskatīju, ka tieši to man vajag un tādēļ pievienojos. Ko ne brīdi nenožēloju. Kad meitenes iziet laukumā, viņas cīnās par visu, par treneri un viņa ieguldīto darbu, lai viņu nepieviltu, viena par otru, par sevi. Laukumā mēs darām visu, lai viena otrai palīdzētu un darītu treneri lepnu, protams, ne vienmēr tas sanāk, kas ir normāli, bet vienmēr visu cenšamies darīt maksimāli labi.
– Treniņnometni Turcijā ne katra virslīgas vīriešu komanda spējīga aizvadīt. Mūsu meitenēm patreiz šeit lieli un patīkami svētki? Vai gatavošanās pirmajā vietā?
- Uz Turciju neatbraucām atpūsties. Braucām gatavoties jaunajai sezonai. Pašlaik Turcijā neesam pilnā sastāvā, dažādu iemeslu dēļ, bet neatkarīgi no tā, mēs gatavojamies, lai uzlabotu savu esošo sniegumu un pilnveidotos, lai jaunajā sezonā būtu labākās. Būt kopā nedēļu jau ir atpūta, jo varam saliedēties, iepazīt viena otru labāk un beidzot pabūt kopā, neatkarīgi, vai tie ir treniņi, vai spēles, bet kopā laiks mums ir, kas ir ļoti labi. Protams arī neliela atpūta sanāk, bet tas ir vajadzīgs, jo šeit mums ir ļoti intensīvs grafiks.
– Paldies par interesanto sarunu, pēc tās, bez šaubām, līdzjutēju mūsu komandai būs vairāk. Ko viņiem varat novēlēt?
- Paldies visiem, kas ar mums ir bijuši kopā iepriekšējās sezonās, jo kas ir futbols bez līdzjutējiem?! Katra cilvēka atbalsts mums ir svarīgs, jo jūs esat motivācija, dēļ kā mēs cenšamies būt vēl labākas. Jūs esat mums svarīgi un ceram uz jūsu atbalstu arī šosezon. Mīlam jūs!
- Kādai jābūt sezonai, lai beigās jūs justu prieku?
- Pirmkārt, mums jābūt vienotai kā komandai, jo tikai komandai esot mēs spēsim sasniegt daudz vairāk. Otrkārt, mums visiem jābūt vieniem mērķiem, uz ko mēs tiecamies. Treškārt, mums ir jāmīl tas, ko darām un jādara tas no sirds. Ceturtkārt, jājiet un jākapā!
#SuperNova #SuperNovameitenes #futbols #Sirdslieta #Sieviešufutbols
Attachment
