Piektdiena, laba, skaista septembra diena. Droši vien katram skolniekam gribējās ātrāk “aizlidot” no skolas. Bet lūk, mums ar jums, dārgie futbola cienītāji, kā reiz viss otrādi – mēs dienā devāmies uz skolu. Numur 49. Kur vietējais, stiprais JDFS “Alberts” uzņēma mūsu neapturamo SK Super Nova. U15, elite, karsta cīņa par medaļām. Sanāca viss ļoti interesanti un neparedzami.
Bet priekš mums vēl arī ļoti patīkami! Andreja Perepļotkina komanda panāca efektīgu uzvaru smagā spēlē – 2:0 (1:0)! Vārtus iesita Roberts Kukulis (Robčika aktīvā vēl arī vārtu piespēle) un Arnis Arsoba.
Apsveicam spēlētājus un trenerus, malači! Svarīgie trīs punkti, tabulā mēs kā reiz pietuvojāmies šodienas pretiniekam – nepiekāpīga cīņa par vietu uz pjedestāla pašā karstumā!
Jā, spēle sanāca laba. Kaujinieciska, azartiska, nervoza. Un, galvenais, futbola lielo patiesību apstiprinoša – šajā spēlē iespējams viss! Ja nepārstāt sisties, atdot visus spēkus un ticēt komandai un sev. Tad var uzvarēt pat mačā, kurā pretinieks izskatījās spēcīgāks un izdarīja daudz, lai uzvarētu. Bet iznākumā zaudēja un pat nespēja iesist. Viss apgriezti ar kājām gaisā!
Tajā arī slēpjas šīs neticamās spēles varenība. Neko nevar paredzēt, pat tad, kad viss it kā loģisks un acīmredzams.
Bet atgriezīsimies, draugi, laukumā, skolā. Puišiem, saprotama lieta, nebija prātā futbola varenības sasniegumi – viņi izgāja sisties, ciesties, klausīt trenerus un pierādīt, ka spēcīgāki. Un tā, skrienam.
Labāk viss uzreiz sāka izdoties laukuma saimniekiem. Kombinēja viņi labi, ātri, plaša kustība. Bet mūsu puiši debijā it kā turpināja priecāties par saulīti un nekur nesteidzās. Tikai lielais un sarkanā svīterī zaigojošais Maks Troickis vārtos paspēja par visiem. Gan izgājienos, gan tuvcīņā, un vispār jebkurā situācijā. Teicamu spēli Maks aizvadīja – malacis!
Tribīnes, kuras pamatā pārdzīvoja par “Alberts”, nesaprašanā: “Kas tas tāds par vārtsargu?! Visu izvelk!” Un tiešām: Troika rādīja solo, nirstot stūros un zem pārliktņa, un ne tikai. 15. minūtē, tiesa, arī viņš bija bezspēcīgs, bet iztika: vispirms kreisais aizsargs Markuss Zeile no tukšiem vārtiem iznesa, bet pēc tam atkārtots sitiens trāpīja pārliktnī. Starp citu, darbarūķis Markuss pēc tam vēlreiz bumbu no tukšiem vārtiem izsita – bagāta kolekcija, malacis! Un nekas, ka dēļ tā nācās noberzt kājas līdz asinīm – kurš no līdzjutējiem gan par tādiem “sīkumiem” zina?.. Malacis, Markuss!
Vēl lielāks malacis Andrejs Perepļotkins. Tieši treneris pamodināja savu komandu un piespieda to pārlauzt spēles gaitu. Protams, no pirmajām minūtēm Andrejs brīnišķīgi redzēja, kas notiek laukumā un tādēļ ar savu skaļo “Mēs ieslēgsimies vai nē?!” bija absolūti patiess. Tikai tā, vētraini un skanoši, tieši arī varēja mūsu “snaudošos” puišus ieslēgt, un treneris izdarīja to ļoti pareizā un vajadzīgā momentā.
Tādēļ, ka uzbāzīgie laukuma saimnieki noteikti kaut ko iesistu no savu bīstamo momentu kaudzes. Ja mēs laicīgi nepamostos un neatvirzītu spēli no saviem vārtiem. Mums ļoti vajadzēja un bija svarīgi iesist pirmajiem! Un lūk, 32. minūtē SK Super Nova pēkšņi izdevās varens izgājiens, kreisajā flangā daudzi labi pastrādāja, gan Haralds Vēveris, gan Alens Grikovs, gan Arnis Arsoba, centrējums, un Roberts Kukulis ar bumbu soda laukuma centrā. Uzbrucējs sedzēju neievēroja, efektīgi to apmānīja un mierīgi sita apakšējā stūrī – 0:1! Labais, Robert!
Vau, mēs pretinieka laukuma pusē tikpat kā nebijām, Troickis nemanāmi bija piesaistījis sev vairākas neredzamas rokas (gandrīz, kā komisārs Žjuvs vecajā filmā par Fantomasu :)) un ķēra jebkuras bumbas, atsitamies, bet te bam – atklājam rezultātu! Neticami. Bet lūk, tā, trenera māka. Jā, iesita Kukulis, bet vārtus uzkonstruēja tieši Andrejs Perepļotkins – gudrs, savlaicīgs un emocionāls padoms vispār šodien izšķīra daudz.
Vārti, protams, mūsu puišiem deva daudz emociju. Aizsargi, uz avanscēnu: ar bezbailību un normālu agresivitāti uzvelciet pārējos! Protams, Troika paspēja norādīt visiem (malacis, Alen, kad tas mānījās pie stūra karodziņa; vai labais, Kukulis, kad tas pievilka sev trīs svešos), bet vajadzīga jau arī balss no laukuma spēlētājiem! Un lūk, tiešām uzvilkās!
Varenais Roberts Aleksejevs lidoja pēc katras bumbas, Kristiāns Slobodjonoks labajā flangā iekrampējās sedzējā, Nikolas Bobriks ieķērās katrā epizodē līdz pēdējam, Krists Komorovskis kā siena izauga priekšā oponentiem laukuma centrā – kopumā, visi pa īstam atcerējās par noskaņošanos un, sakožot zobus, sitās par katru bumbu.
Tomēr laukuma saimnieki vienalga uzbruka dzelošāk. Man personīgi vispār tieši strādīgie “Alberts” futbolisti ļoti patīk: skraida pa laukumu bez apstājas, kā bites, nekreņķējas, ja kļūdās, darbojās asi, gudri, prasmīgi. Malači. Bet ko darīsi, ja viņu priekšā šodien izauga milzīgais Troika, noķerot kurāžu un ar vienu savu skatu novedot “bites” līdz drebonim?!
Kaut gan neskatoties uz to “Alberts” otrajā puslaikā uzbruka daudz, un bīstami. Mēs arī atkodāmies, un biežāk, kā līdz pārtraukumam. Reizi pēc “standarta” Kukulis sagādāja vārtus – šedevru, kuri, tomēr, par vārtiem – šedevru nekļuva. Stūra sitiens, augsta “svecīte”, Robčiks spīdoši iekārtojās, skaisti uzlidoja un ar šiku sitienu (“šķērītes” nozibēja!) raidīja bumbu vārtos no metriem divpadsmit. Kā?! Kā puisis pie tālā staba lidojumā dabūja un izsita bumbu ar galvu (!), saprast nav pilnīgi iespējams. Aplausi gan uzbrucējam, gan aizsargam – bravo!
Ar ko gan vēl atbildēt uz pretinieka enerģiju?! Bija acīmredzams, ka tikai mūsu otrie vārti varētu atvēsināt viņu rāvienu, laukuma saimnieki visu laiku turpināja neatlaidīgi līst caur dzeltenajās formās tērpto puišu staltajām rindām. Caur neatlaidīgo puisi Aleksejevu, tiesa, nevienam neizlīzt, bet ja nu kāds sadomā, tad ceļā nemainīgi nostājās Troickis. Stādieties priekšā, ja Maks šodien vēl arī… iesistu (nu varam mēs pēc uzvaras nedaudz pasmaidīt un pasapņot ☺️)?! Nāktos viņam pasniegt neoficiālo titulu “49. skolas MVP, kurā MVP nekad nav mācījies!”
Iesita, vispār, tas, kuram ar to arī jānodarbojās. 65. minūtē mēs atkal pa īstam nopriecājāmies un atvilkām elpu. Ir! Atkal asu uzbrūkošu saldēdienu ar lietas pārzināšanu sagatavoja Kukulis. Labajā flangā, vēl savā laukuma pusē, Robčiks pārtvēra bumbu un aizskrēja. “Ātrumu, ātrumu!” – Andrejs Perepļotkins arī pats būdams spēlētājs traucās pa flangu ar bumbu, kā raķete, tādēļ brīnišķīgi zināja, ko prasīt no sava spēlētāja. Robčiks aiznesās un teicami izlika bumbu centrā vientuļajam Arsobam.
Arnis pārsteidza visus, viņš nemeklē vieglus ceļus! No tuvas pozīcijas sitiens uzbrucējam nesanāca, toties gadījās kaut kāda neveikla epizode, kad bumba lēkāja laukuma spēlētāju un vārtsarga ielenkumā. Arsoba vienalga pagarināja, dūra bumbā jau no nulles leņķa, un tā kaut kādā neizskaidrojamā veidā ietuntuļoja tuvajā stūrī – 0:2! Labais, Arni! Uhhh, kas gan tikai nenotiek jauniešu futbolā?! Ne visi un ne tuvu uzreiz apzinājās, ka gadījušies vārti! Jāatdod gods tiesnešu brigādei, kura atzīstami tika galā ar ļoti sarežģīto un dinamisko epizodi, un pat VAR palīdzība šodien nebija vajadzīga. 
Lūk tā, lai uzvarētu favorītu, jānotiek neticamām lietām, jāielido neizskaidrojamiem vārtiem. Kaut laukuma saimnieki arī pie 0:2 nenomierinājās, atkal ieslēdza savu klasisko “bišu” režīmu un vairākas reizes bija tuvu precīzam sitienam. Bet neiesita, un patīkami: Troickis šodien pelnījis uzvarēt, nospēlējot uz “0”.
Maks, ja tu lasi šos teikumus (un tu lasi!) tad dzirdēsi nākamo: “Šodien mēs tevi daudz slavējām – esi pelnījis. Bet tagad par uzslavu aizmirsti un turpini rubīt. Nedrīkst nolaisties zemāk par labo līmeni, kuru tu šodien nodemonstrēji. Savādāk tas nebūs līmenis, bet tā, nejauša spēle – kurāža. Bet lūk, kad daudz strādā, tad daudz kas arī izdodās! Strādā, Maks, neapstājies!”
Uzvara! Smaga, spēkus izsmeļoša – daudzi puiši pēc fināla svilpes ar grūtībām atguva elpu. Bet tādas uzvaras padara visu komandas mehānismu stiprāku un pārliecinātāku. Bet visu kolektīvu saliedētāku. Malači, puiši! Liels malacis, neapšaubāmi, arī treneris Andrejs Perepļotkins, nervus laukuma malā sadedzinājis daudz vairāk, kā pieņemsim, viss daudzskaitlīgais “Hearts” fanu sektors blakus stadionā vienā nesenajā ceturtdienā…
Apsveicam! Tad puiši, bez pauzēm un pašapmierināšanās. Izdosies uzvarēt arī turpmāk, ja strādāt, klausīt un sadzirdēt treneri un palīdzēt cits citam. Uz priekšu!
#SuperNova #futbols #U15 #uzvara #apsveicam #malači
Attachment
