Sestdien, 27. maijā, SK Super Nova Salaspils futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. Čempionāta piecpadsmitās kārtas ietvaros Aleksandra Koliņko komanda viesos tikās ar klubu “Tukums 2000/Telms”. Diemžēl, rezultatīvā mačā mūsu komanda zaudēja ar rezultātu 2:3 (0:2). Objektīvā realitāte: mūsu komanda tabulā pēdējā vietā, konkurenti atrāvušies, bet visa cīņa vēl priekšā. Jā, patreiz smagi, psiholoģiski ļoti smagi, bet nedrīkst nolaist rokas un padoties. Jāturpina cīnīties.
Tukumā abi mūsu vārti nāca no “standartiem”. Deniss Rakels aukstasinīgi realizēja pendeli, bet Jevgeņijs Miņins atkal (jau trešo reizi sezonā!) iesita no soda sitiena. Gan Deniss, gan Žeņa nosvinēja savus 4. vārtus turnīrā. Malači!
Šodien, protams, vairāk gribas runāt un rakstīt par hokeju, ne kā par futbolu. Mūsu varonīgie puiši Tamperē aizvadīja brīnišķīgu pusfinālu, cīnījās, kā lauvas, un visi mēs, pateicoties mūsu izlasei, varējām pat pasapņot par pasaules čempionāta finālu. Žēl, nesanāca. Bet vienalga, bez šaubām, noņemam cepuri mūsu neatkārtojamās izlases priekšā. Bravo, izlase! Uz priekšu, pēc bronzas!
Eh, būtu tik vienreizēji uzrakstīt “Bravo, SK Super Nova Salaspils!” pēc fināla svilpes Tukumā. Diemžēl, to nevar uzrakstīt. Jā, malači puiši, lieli malači, ka pie drausmīgā 0:3 nepadevās, lauza neveiksmīgā mača gaitu, iesita divus vārtus un gandrīz noķēra laukuma saimniekus. Rudiks Soloha jau vispār sitās, kā Herakls, ne reizi vien dāvāja mums iespējas uz izglābšanos, malacis. Tomēr acīmredzami, ka mūsu komandai līdz izsaucieniem “Bravo!”, diemžel, pagaidām ļoti tālu.
Protams, mēs atkal ļoti ātri ielaidām. Runāt par to, piedodiet, vienkārši sāpīgi. Tikai atliek noplātīt rokas – nu kā tas vispār iespējams?! No spēles uz spēli. Mūsu stūra sitiens, bet… Ātrs pretuzbrukums, nozibēja piespēle ar papēdi, sitiens tālajā apakšējā stūrī – 1:0. Tik viegli un vienkārši. Tur tik daudz reižu varēja vienkārši kādu aizķert, nogāzt, kamēr pretinieki lidoja uz mūsu soda laukumu, eh…
Bet vārti krita, drīzumā gandrīz gadījās otrie. Spēcīgs sitiens no vidējas distances – vārtu stabs. Mēs atbildējām ar savu bīstamo “standartu’”. Jegors Cīrulis nopelnīja soda sitienu, Miņins savā stilā klasiski izpildīja – bumba gandrīz ienira stūrī. Atbildē vēl viens spēcīgs sitiens – pārliktnis. It kā pati kundze Veiksme palīdzēja mums palikt spēlē. Ja nu vēl mēs paši tai palīdzētu…
Bet te atkal ļoti viegli ielaidām. Stūra sitiens, centrējums, pozicionāls snaudiens. Sitiens no tuvuma – Soloha glābj. Bet dot pretiniekam otru iespēju no diviem-trīs metriem… Protams, būs 2:0.
Lūk tā, nepagāja ne pusstunda spēles, svarīgas un principiālas spēles, bet mēs atkal piedāvājām neredzēta dāsnuma atrakcijas. Nu, saprotams, nebija “Tukums” tik spēcīgs, lai tik mierīgi un ātri atrastos vadībā 2:0. Nebija nekāda nospiedoša pārākuma, laukuma saimnieki nepiedāvāja nekādus īpašus rēbusus, nekāds jūtams pārākums meistarībā nebija vērojams. Vienkārši viņi bija pārliecināti par sevi. Bet mēs par sevi, kā ierasts, stipri šaubījāmies. Nav pārsteidzoši, ka mūsu komanda, tā sacīt, iestigusi dziļā psiholoģiskā bedrē.
Tā kā, diemžēl, mēs paši sev radām gigantiskas problēmas uz līdzenas vietas. Te, bez šaubām, mēs esam acīmredzami čempionāta līderi.
Pie tāda rezultāta un spēles kvalitātes loģiski radās nopietnas bailes: vai nepārstāsim mēs jau spēlēt tagad, vēl līdz pārtraukumam?! Tādas domas, protams, uzreiz dzen prom ar pagānu slotu, bet tās, gribi vai negribi, rodas. Par laimi, mūsu puiši paši šīs “domas” samīdīja, un par to gribās viņiem pateikties. Saņēma sevi rokās, saņēmās un turpināja sisties. Malači. Paldies.
Žēl, nesanāca iesist vēl pirmajā puslaikā. Nepadodas iesist šajā gadā uzstājīgajam Kristeram Ataram, nekādi nepadodas. Vārtu stabi, vārtsargi, pārliktņi. Bet šodien bumbu no tukšiem vārtiem izsita aizsargs, kad Atars ar galvu noslēdza piespēli no stūra sitiena. Nu ja neiet, tad neiet.
Bija ticība, ka otrajā puslaikā uzrāviens turpināsies. Spēlēsim uz uzbrukumu, darīsim visu iesistiem vārtiem. Tā puslaiks arī sākās. Bet pie tam mēs, saprotams, atkal ielaidām pašā sākumā. Un atkal atvedām vārtus paši sev. Bezbēdīgā situācijā piespēle pretiniekam, pārtveršana, vēl divas piespēles un izgājiens viens pret vienu – 3:0. Droši vien, transformējot šajās sekundēs Solohas domas vārdos, nāktos ilgi tos slāpēt ar skaņu “Pī…..” Neglaimosi vārtsargam, protams, tādos mirkļos.
Bet arī te puiši, malači, nepadevās, bet sakožot zobus, turpināja sisties. Gribas ticēt, ka pirmām kārtām par savu lepno vārdu. Tādēļ, ka graujoši zaudēt konkurentam kārtējo reizi – nu tā vienkārši nedrīkst. Un puiši, jāatkārto, saņēmās pa īstam. Un lūk, jau Kristers Lūsiņš veica spīdošu solo izgājienu un tika nogāzts – pendele. Labais, Krister, labākais reids sezonā! Pie bumbas Rakels, sitiens no “punkta” iespējas neatstāja – 3:1! Jauns soda sitiens, Oļegs Laizāns izpildīja, Roberts Jaunarājs-Janvāris pagarināja flangā, bet Rakels skaisti sita. Uh, izvilka grūto bumbu vārtsargs. Bet mēs turpinājām!
Aktīvais Cīrulis nopelnīja kārtējo bīstamo sodu. Miņina punkts. Žeņa sita, sitiens ar slaveno “standarta” kreiso, un bumba ielidoja tālajā stūrī, pārsteidzot visus – 3:2! Jā, labais, Žeņa! “Standartu” bombardieris.
Izglābšanās pavisam tuvu, laika daudz, un lūk, puiši iepriecināja! Gan enerģiski mēs bijām turpinājumā, gan ļoti gribējām, gan gājām uz priekšu. Bet pietrūka mums kā reiz vēsas galvas, aukstasinības un pieredzes. Pārāk lielā vēlēšanās atsaucās uz spēles organizēšanu, kļuva vairāk haosa, Levandovskī pārvērtās Roberts Zelmanis. Vispār, mums jau vairāk nebija līdz pamatīgumam un līniju harmonijai. Mums bija vajadzīgi trešie vārti! Tiem, tiesa, nebūtu nozīmes, neatstātu mūs spēlē labais puisis Rudiks Soloha. Lūk, izvilka viņš mirušu bumbu pie tālā staba. Lūk, viņš jau vispār sastrādāja brīnumus un spīdošā stilā uzvarēja duelī ar pretinieku, notverot bumbu no pendeles. Bravo, Rudik, malacis!
Kā tajā sekundē nevarēja neatcerēties citu spēli, kurā Soloha lieliski izvilka bumbu pēc sitiena no “punkta”. Eh, lūk, tā bija spēle…
Nu bet šeit vārtsarga seivi dāvāja mums karstu nobeigumu. Pats Soloha aizlidoja uz priekšu, pārvērtās Ērlingā Holandā, cīnījās par bumbām, bet… Brīnums, kurš tā bija mums vajadzīgs, diemžēl, nenotika.
Nu ko tur vēl pateiksi… Kā saka, rūgto kausu nepieciešams iztukšot līdz dibenam. Jāpārcieš šo smago situāciju. Un ticēt, ka viss obligāti uzlabosies. Priekšā mūs gaida grūtas spēles ar turnīra favorītiem, bet pat tajās vajag sapņot par punktiem. Sapņot un sisties, cik pietiek pēka. Jebkurš neizšķirts jau tagad mums zelta vērtē. Par uzvarām pat nerunājot.
Pagaidām nav zaudēts viss, nav zaudēts nekas. Mēs to pierādījām pagājušajā gadā.
Tagad mēs esam tieši tādā pašā situācijā.
Optibet Virslīga. 15. kārta
Tukums 2000/Telms – SK Super Nova Salaspils – 3:2 (2:0)
SN: Soloha, Cīrulis, Zelmanis, Jaunarājs-Janvāris, Raščevskis (Lūsiņš, 17), Atars, Godiņš (Patrikejevs, 70), Laizāns, Miņins, Rakels, Višņakovs (Kaušelis, 46)
Vārti SN: 3:1 Rakels (58, 11. s.s.), 3:2 Miņins (64).
#SuperNova #Salaspils #futbols #OptibetVirslīga #WinWinsport
Attachment
