Neveiksmīgās beigas! Bijām pelnījuši atņemt punktus grandam

Pirmdien, 27. jūnijā, SK Super Nova Salaspils futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. Čempionāta deviņpadsmitās kārtas ietvaros Igora Korabļova komanda viesos tikās ar klubu “Liepāja”. Mūsu komanda aizvadīja teicamu maču, bija ļoti tuvu tam, lai atņemtu punktus grandam, bet nobeigumā laime tomēr uzsmaidīja favorītam. Ļoti apbēdinošs zaudējums ar rezultātu 0:2 (0:0). Neskatoties uz zaudējumu, komanda, bez šaubām, pelnījusi labus vārdus. Malači, puiši!

Eh, cik gan bija apbēdinoši uzreiz pēc fināla svilpes! Nē, vēl agrāk, 87. minūtē, kad laukuma saimnieki atklāja rezultātu. Mūsu dzelzs cīnītāji mirkli nepaspēja izsekot Kārkliņam, kurš paspīdēja ar meistarību un ar skaistu sitienu raidīja bumbu vārtos – 1:0.  Protams, tas izšķīra spēles likteni. Varens emocionāls sitiens, uz ko viesiem vairs nebija spēka atbildēt. Tur uzreiz arī otrie vārti – 2:0. Bet tam nebija nozīmes, tikšanās likteni izšķīra, protams, trāpīgais šāviens 87. minūtē.

Ļoti apbēdinoši… Tādēļ, ka mūsu puiši visu šo 0:0 līdz 87. minūtei bija pelnījuši, nospēlēja uz neizšķirtu, un tas ir minimums. Nopelnīja ne ar “masīvu autobusu”, bet ar kvalitatīvu spēli, kurā atradās vieta daudzām asām uzbrūkošām akcijām. Pelnījuši ar spēles disciplīnu un galēju pašatdevi un vienreizēju pārliecību par sevi – ne piles beiļu no varenā pretinieka!

Diemžēl, pietrūka mazumiņa, sīkumu. Bet lielajā futbolā jau tieši sīkumu nav. Un “Liepāja”, pie pagaidām acīmredzamas spēles čīkstoņas (varena pārbūve, protams, uz vispārējo spēles mehānismu stipri iedarbojās, un Tamazam Pertijam ar palīgiem priekšā milzīgs darbs, lai tas strādātu bez aizķeršanās), tomēr nodrošināta ar klasiskiem izpildītājiem. Viens no viņiem izšķirošo epizodi arī izšķīra.

Ilgi pirms tās, pašā debijā, laukuma saimnieki gandrīz atklāja rezultātu jau 35. sekundē. Kristaps Zommers nospēlēja spīdoši, atvairot sitienu no tuvuma. Epizode no līdzsvara viesus neizsita, tieši otrādi – mēs lēnām, bet pārliecināti pārtvērām iniciatīvu! Un lūk, jau Iļja Semjonovs klasiski aizsūtīja izgājienā pa flangu Artjomu Troicki: teicama pozīcija, bet kļūda. Drīzumā Semjonovs atkal spīdēja ar caurejošu piespēli, izgājienā aizlidoja jau Jevgeņijs Miņins. Epizodes noslēgumā Miņins soda laukumā aizlidoja jau pa īstam: atklāts grūdiens mugurā, bet svilpe noklusēja.

Nekas, turpinājām likt zaudēt galvu laukuma saimnieku aizsardzībai! Drīzumā gudrinieks Miņins (Žeņa aizvadīja kārtējo ļoti produktīvu un klasisku maču, malacis!) paspīdēja aizsardzībā, aizvilka bumbu un neērti sita stūrī – Zviedris laukuma saimniekus skaisti izglāba. Nedaudz vēlāk Zviedris jau vispār pārvērtās par puslaika galveno varoni…

Un atkal aktīva Miņina dalība, Troicka palīdzība un Ričarda Kauliņa enerģija, kuru… notrieca soda laukumā – pendele! Troickis, sitiens, un… skaļi aplausi adresēti Zviedrim, kurš spīdoši “punktu” atvairīja. Uh… Otrā pendele sezonā, un otrā (!) neveiksme. Nedzirdēta dāsnuma atrakcija, kādu mēs, neapšaubāmi, elementāri nedrīkstam sev atļauties.

Bet tas ir futbols, viss var gadīties. “Ļoti pārdzīvoju, pievīlu komandu, un gribu vēlreiz atvainoties partneru un mūsu līdzjutēju priekšā, – jau pēc spēles teica stipri sarūgtinātais Troika. – Biju pārliecināts, ka iesitīšu, vienmēr realizēju pendeles. Bet… Mainīju lēmumu sitiena laikā, un iznākumā uzsitu neveiksmīgi”.

Neticami žēl, protams. Vārtus komanda pelnījusi, vārti bija ļoti vajadzīgi pašam Artjomam. Bet futbols tāda viltīga un liela lieta: nekas nenāk vienkārši tāpat, pat niecīgu veiksmes pilīti jānopelna ar sviedru okeānu un milzīgu darbu.

Psiholoģiski smags moments, bet puiši, malači, nesalūza, un tas pats Troickis turpināja atstrādāt cienīgi. Un viesi joprojām diktēja spēles noteikumus! Ļoti vareni darbojā centra pussargi Kristians Sprukulis un Rihards Ozoliņš: bez minstināšanās, gudri, pašaizliedzīgi. Un cik skaisti Ozo ar vienu kustību apsēdināja pieredzējušo Karašausku, pardon, uz piektā punkta pirmā puslaika beigās?! Vai kādu efektīgu papēdi pirms pārtraukuma izstrādāja Semjonovs?! Iļja nedaudz piekāpjas tehnikā, teiksim, leģendārajam brazīlietim Kafu, bet šajā epizodē lielais meistars mūsu Iļjuham droši vien aplaudētu. :)

Viņš noteikti aplaudētu arī visai mūsu aizsardzības līnijai: kārtējo reizi puiši sitās, kā zvēri. Tas pats divu dzīvību Roberts Zelmanis. Vai Roberts Jaunarājs – Janvāris, dzimtajā pilsētā cīnoties kā gladiators. Tribīnēs bija Roberta tuvinieki, viņi, bez šaubām, var būt ļoti priecīgi par Robčiku, bet mazā Alise ar ūsaini tēvoci noteikti var lepoties. ;)

Saprotams, pie visām jaunās “Liepājas” grūtībām tā paliek ļoti bīstama, bet meistaru dažādība vieš bīstamību katrā uzbrukumā. Vēl pirmā puslaika noslēgumā Belakovičs asā pretuzbrukumā sita pa vārtu stabu, bet otrajā puslaikā laukuma saimnieku spiedienam obligāti vajadzēja pieaugt. Un tas pieauga.

Puslaiks iesākās ar diviem brīnišķīgiem Zommera seiviem, un arī kopumā agresivitāte laukuma saimnieku darbībās sāka izpausties daudz stiprāk. Viesiem kļuva smagāk tikt galā ar laukuma saimnieku spiedienu, pie tam vēl traumu dēļ laukumu bija spiesti atstāt Ričards Rullis, pēc tam Semjonovs. Jebkura dzelzs cīnītāja zaudējums – tā mums, protams, varena problēma.

Tādā situācijā var tikai just līdzi Igoram Korabļovam, kurš arī tāpat izdarījis satriecošu darbu, izspiežot no komandas brīžiem neiespējamo. Bet te grūta galvas lauzīšana: ar ko kritiskā brīdī nomainīt, kuru izlaist? Un arī puišiem, protams, nav vienkārši: tādā spēlē ļoti sarežģīti ieiet. Tam pašam 15 gadīgajam (!) Robertam Kukulim iziešana laukumā – milzīga skola, bet var stādīties priekšā, cik smagi nācās jaunajam spēlētājam. 

Un tomēr, mēs nenosēdāmies dziļā aizsardzībā, turpinājām meklēt iespējas uzbrukumā. Lūk, Sprukulis gandrīz iesita: atkal ar spēcīgu sitienu stūrī tika galā Zviedris. Pēc tam Troickis bīstami sita – vārtsargs. Pēc tam Kauliņš neizšķīrās par sitienu no gaisa labā pozīcijā, kaut gan viņa kreisā uz to ir spējīga.

Apdraudējām, bet saprotams, ka spēles beigas viesiem padevās smagi. Spēki tomēr nav bezgalīgi, bet “Liepāja” vēl var atļauties sev izlaist cīņā svaigus un kvalificētus spēkus. Bet vienalga mūsu puiši sitās līdz galam, līdz tai liktenīgajai epizodei 87. minūtē. Nospēlētu mēs tur nedaudz savādāk… Eh, lidz pat šim brīdim ļoti apbēdinoši…

Nu ko, kārtējā spēle, kurā komanda brīnišķīgi cīnījās, parādīja nopietnu futbolu un, jādomā, nopelnīja līdzjutēju aplausus. Problēma citā: pat tas, diemžēl, neatnes punktus, kuri, saprotams, mums vajadzīgi, kā gaiss. Bet neko nepadarīsi. Vajag turpināt sisties līdz galam, saņemt šo nenovērtējamo pieredzi un ticēt sev un komandai. Nekrist izmisumā un ticēt, ka punkti būs. Savādāk nedrīkst. 

Optibet Virslīga. 19. kārta

FK Liepāja - SK Super Nova Salaspils – 2:0 (0:0)

SN: Zommers, Semjonovs (Cīrulis, 74), Zelmanis, Jaunarājs-Janvāris, Skļarenko, Sprukulis, Rullis (Šakurovs, 46), Ozoliņš, Kauliņš (Kukulis, 74), Miņins, Troickis (Čugunovs, 66)

#SuperNova #Salaspils #futbols #OptibetVirslīga #WinWinsport Foto – liepajniekiem.lv

Attachment

4E92ABC6-D74E-4DC1-BC91-396409CABADF