Svētdien, 22. oktobrī, SK Super Nova Salaspils futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. Čempionāta trīsdesmit trešās kārtas ietvaros Igora Korabļova komanda Salaspilī tikās ar klubu “Valmiera” FC. Čempions panāca grūtu uzvaru ar rezultātu 2;0 (2:0). Trīs punktus viesi izcīnīja taisnīgi, bet pie tam, laukuma saimnieki taisnīgi pelnījuši labu novērtējumu: mūsu komanda aizvadīja cienīgu spēli. Diemžēl, neizdevās realizēt savus labos momentus, bet kopumā mūsu futbola kvalitāte un pašatdeve atstāja patīkamu iespaidu.
Čempionāta finišs arvien tuvāk, un tagad jau katru mūsu komandas spēli, pēc būtības, skaties pēc principa “Puiši, nu kur jūs esat nonākuši vēlajā rudenī, vai ir progress kopumā un vai esat pielikuši jūs paši katrs atsevišķi?” Visas pēdējās spēles sacīja par to, ka progress tiešām ir: komandas darbības sāka izskatīties nopietnāk, vairākums spēlētāju paši par sevi izskatās tagad interesantāk, kā daudz nomokošajā sezonas pirmajā pusē.
Bet gribējās šo vērojumu apstiprinājumu tieši spēlē ar spēcīgu komandu, kura risina svarīgus turnīra uzdevumus un ir galēji motivēta.
Nu ko, spēle pret čempionu, kurš, protams, sen jau nēsā neredzamo piebildi “eks”, apstiprināja, ka SK Super Nova Salaspils tiešām izskatās patreiz kā cienīgs spēks. Komanda, kura spējīga bojāt nervus favorītiem un atņemt tiem punktus. Kārtējo reizi ar rūgtumu nākas domāt par to, ka patreiz vēls oktobris, bet ne vēls aprīlis vai maijs.
Par to, ka viesi aktīvi kustēsies, ieslēgs ātrumus, pie tam, darīs to uzreiz ar starta svilpi, varēja nešaubīties. Bet lūk, kas patīkami: laukuma saimnieki izrādījās tam pilnībā gatavi, nepiekāpās ne kustībā, ne tempā. Un lūk, kas patīkami divkārt: diezgan ātri kā reiz laukuma saimnieki kārtīgi pārņēma bumbu savā kontrolē, pārtvēra iniciatīvu un sāka pārspēt viesus ātrumā.
13. minūtē Deniss Pritikovskis ar skaistu piespēli centrā atrada Dani Lualu, kurš aizbēga no sedzējiem un sita cieši stūrī. Vārtsargam nācās atcerēties par reakciju. Vēl pēc trīs minūtēm Ivans Patrikejevs kā viesulis aizdrāzās no trīs pretiniekiem un klasiski aizsūtīja izrāvienā Rostandu Njiki. Sitiens nesanāca, pārāk pasteidzās mūsu pussargs. Žēl, varianti uzbrukumā bija interesantāki…
Puslaiks uzņēma apgriezienus, un SK Super Nova Salaspils izskatījās sabalansētāka un kaut kā saturīgāka par pretinieku. Un pēkšņi… ielaida. No pendeles. Negribas apspriest tiesnešu darbu, bet ja tur bija noteikumu pārkāpums… Nu tas, draugi… Vispār, maigi sakot, ļoti apšaubāms lēmums. Bet rezultāts izmainījās – 0:1.
Protams, tādi notikumi stipri izsit no līdzsvara. Ielidotu ātri otrie vārti, mēs varētu arī salūzt. 36. minūtē “Valmiera” bija tam tuvu, bet lieliski nospēlēja Vjačeslavs Kudrjavcevs. Apdzēsa, glāba. Un tas momentā uzmundrināja, atgrieza mums ritmu un enerģiju.
Nobeigumā mēs iespiedām pretinieku viņa laukuma pusē, uzbrukām daudz, plaši, aktīvi. 41. minūtē varenu izgājienu noslēdza kreisais aizsargs Artūrs Ostapenko – vārtsargs izglāba. Pēc tam atkal nesanāca sitiens no teicamas pozīcijas Rostandam. Un…
Skumjā vēsture atkal atkārtojās. Laukuma saimnieki veica nopietnu spiedienu un… atkal ielaida vārtus. Kļūmīgus, kaut kādus tādus, kādi bieži gadījās daudz mokošajā sezonas pirmajā pusē. Sitiens, rikošets, bumba uzlidoja gandrīz debesīs, bet neviens no laukuma saimniekiem tā arī nesaprata, kur un kad tā piezemēsies. Pretinieks saprata daudz ātrāk – 0:2.
Bum, spēle galā, bet mēs, likās, tikai sākām tajā pa īstam ieiet. Kaut kāds kļūmīgs puslaika iznākums sanāca. Mēs meklējām, kombinējām, izveidojām, draudējām un darījām to visu gudri un pārliecināti. Bet iesita “Valmiera”.
Saprotams, ka divu vārtu pārākumu viesi nekādi nevarēja izlaist. Izdarītu viņi to, zaudētu punktus kārtējo reizi, tad, domājams, Jurģis Kalns sūtītu savus futbolistus uz mājām ar kājām. Un pats ietu kopā ar visu treneru štābu. Protams, viesi pārkārtojās, izdarīja secinājumus, un pēc pārtraukuma nospēlēja spēcīgāk. Mums jau bija daudz sarežģītāk atrast pieejas pretinieku vārtiem. Nu, un tas ļoti patīkami, galvenais, ka puiši vienalga nepārstāja to darīt. Līda uz priekšu, bieži avantūriski, bet līda, bija uzbāzīgi, agresīvi, ļoti gribēja iesist.
Žēl, neizdevās. Bija iespēja Jevgeņijam Terzi, vairāki bīstami sitieni trāpīja “blokā”. Labākā iespēja atkal bija aktīvajam Patrikejevam, beet Vaņa veiksmi ņem sev līdz, redzams, tikai uz Latvijas izlases spēlēm. Bet klubā nekādi. 69. minūtē Raivis Skrebels apbalvoja partneri ar teicamu centrējumu, bet sitiens Patrikejevam ar galvu gāja garām vārtu stabam. Atkal centimetri…
Mēs centāmies līdz beigām, bet lūk, iesist, vajadzēja kā reiz viesiem. Vairākas reizes glāba Kudrjavcevs, dažas reizes mūs atklāti pažēloja. Iznākumā “Valmiera” puslaikā tā arī neiesita. Paradoksu mačs. Kad to nevajadzēja, viesi iesita divus. Un otrādi…
Vispār, mačs sanāca kaut kāds neloģisks. Un tai pat laikā noslēdzās tas kopumā loģiski. Pie tam, cits rezultāts neatbilstu loģikai, bet kā reiz citu rezultātu SK Super Nova Salaspils arī pilnībā pelnījusi. Vispār, kā saka, galvas lauzīšana no sērijas velns kāju salauzīs. Un arī tā futbolā gadās.
Atliek piebilst, ka 2 vārtus mūsu komanda ielaida pirmo reizi gandrīz pa diviem (!) mēnešiem. 29. augustā kas līdzīgs bija pēdējo reizi! Un šis fakts tai skaitā nosūta mūs uz šīs sarunas sākumu: SK Super Nova Salaspils progress acīmredzams, un par to Igoram Korabļovam, viņa palīgiem un, saprotams, futbolistiem vajag aplaudēt. Pelnījuši.
Nu lūk, tagad mūs gaida “Riga” FS “Skonto” laukumā. Lūk, tāds mačs par progresu visu pateiks vēl precīzāk un redzamāk. Un tikai no mūsu puišiem atkarīgs, ar kādu iznākuma zīmi to “pateiks” 29. oktobrī izskanot: plus vai mīnus, lūk, par ko jautājums.
Mēs ticam komandai līdz galam. Tātad, cerēsim uz +!
Optibet Virslīga. 33. kārta
SK Super Nova Salaspils – Valmiera FC – 0:2 (0:2)
SN: Kudrjavcevs, Ostapenko, Enyou, Pritikovskis, Skrebels, Sprukulis (Godiņš, 74), Rostand (Jagodinskis, 80), Terzi, Williams, Patrikejevs, Dani Lual (Višņakovs, 74).
#SuperNova #Salaspils #futbols #OptibetVirslīga #WinWinsport
Foto -,Oļegs Baibakovs.
Attachment
