Svētdien, 16. oktobrī, SK Super Nova Salaspils futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. Čempionāta trīsdesmit otrās kārtas ietvaros Aleksandra Koliņko komanda dzimtajās sienās tikās ar klubu “Spartaks” (Jūrmala). Mačs bija ļoti svarīgs, tas sanāca asa sižeta un notikumiem bagāts. Bet, diemžēl, uzvaru panāca viesi ar rezultātu 3:1 (2:1). Protams, šī neveiksme stipri apgrūtināja mūsu galveno uzdevumu, tomēr pagaidām ne viss ir zaudēts – nav zaudēts nekas! Vajag obligāti turpināt sisties un ticēt labākajam.
Vienīgos vārtus mūsu komandas labā iesita pussargs Jevgeņijs Terzi. Tas bija satriecoši, Žeņa! Terzi izdevās ārprātīgs tālsitiens no soda sitiena: bumba ietriecās “devītniekā” – ļoti skaisti vārti, bravo, Žeņa! Apsveicam.
Diemžēl, šie vārti – šedevrs kļuva par vienīgo SK Super Nova Salaspils prieku šajā ļoti svarīgajā spēlē. Bet viss pārējais…
Visi brīnišķīgi saprata divcīņas svarīgumu. Bez liekiem vārdiem. Tādās spēlēs pirmajā plānā vienmēr izvirzās cīņa, veselīgs sportisks niknums un vēlēšanās nezaudēt pat drumstaliņu laukuma. Taktika un viss pārējais – tas tādās principiālās saķeršanās reizēs svarīgi, bet otršķirīgi. Galvenais – būt labākiem un stiprākiem. Noskaņošanās obligāti jābūt tādai, lai pat publika tribīnēs no spēlētāju degošajām acīm izjustu trīsas.
Diemžēl, nākas atzīt, ka mums kas tāds šodien nebija. Saprotams, bija vēlēšanās nospēlēt labi, panākt vajadzīgo rezultātu. Bet iekšējā uguns izrādījās jūtami nepietiekoši. Fakts. Bet fakts – pati ietiepīgākā pasaulē lieta, kā taisnīgi rakstīts vienā slavenā grāmatā.
Jau 3. minūtē mēs gandrīz atklājām rezultātu, kad pēc stūra sitiena Svjatoslavs Čugunovs sita ar galvu. Žēl, pārāk vāji. Jāsaka, lielais puisis pelnījis šodien labu vērtējumu: Slava pirmo reizi izgāja startā, ļoti centās, pēc pārtraukuma bija iespēja iesist. Sezonas nobeigumā uzbrucējs ieguvis ne sliktas kondīcijas un pat ne savā pozīcijā labuma deva pietiekami. Tad, Slava, turpini tāpat, un rudens vārti noteikti atnāks.
Bet asais sākums turpinājumu nez kāpēc nesagaidīja. Ļoti apšaubāmi, ka Aleksandrs Koliņko ar pirmajām minūtēm prasīja savai komandai ierakties aizsardzībā, pilnībā atdot pretiniekam teritoriju un tērēt visus spēkus apnicīgai bumbas atņemšanai. Bet spēles zīmējums bija tieši tāds. Diemžēl, mūsu komandas klase nekādi neatļauj tādu zīmējumu, spēkus izsmeļošu un augstu organizāciju prasošu, izturēt bez zaudējumiem. Nepārsteidza, ka vārti atnāca drīz: elementārs izgājiens flangā, piespēle un aizmirstais cilvēks uz vārtu līnijas – 0:1.
Nu ko tu padarīsi… Bet vēl vairāk skumja epizode nāca nedaudz vēlāk: dzelžainais Iļja Semjonovs gaisa cīnā dabūja traumu (aizdomas par lauztu degunu), piespiedu maiņa. Turies, Iļjuha! Tu esi izturīgs un vīrišķīgs puisis, viss obligāti būs labi – veseļojies!
(Laukumā izgāja Jegors Cīrulis, kuru mēs ilgu laiku laukumā nebijām satikuši, noilgojāmies. Patīkami atkal bija redzēt aizsargu darbībā, Jegors ļoti centās, kaut gan, saprotams, viņam bija grūti. Un tomēr, viņš, kā vienmēr, centās paspēt gan par sevi, gan partneri, reizi gandrīz trāpīja augšējā stūrī – kopumā, bija redzams un izdarīja visu, ko varēja, malacis).
Likās, mums pēc tādiem sitieniem debijā tikai viens uzdevums – savākties, izciest un neielaist vēl līdz pārtraukumam, lai jau ģērbtuvē pārslēgties un atgūt sevi. Un otrajā puslaikā censtos pārlauzt spēles gaitu. Bet te pēkšņi iejaucās futbola brīnums.
Terzi un viņa neaptveramais sitiens no soda – 1:1! Nē, tas tiešām acīmredzamais-neticamais! Iedeva jau tā. Likās, stadions pat nesaprata, ka kas tāds noticis realitātē. Sitiens, vārti no kaut kāda pavisam cita čempionāta. Labi jau tā, teiksim, Roberto Karlos uzlaistu. Bet te – bam, Terzi! Lieliski vārti. (Žeņa, ja teiksi, ka savā karjerā esi iesitis vēl trakākus vārtus, nu tad, nezinu… Tad, piemēram, Kristers Atars noteikti kaut kad pāries kaut kur uz “Lazio”!)
Tas bija ļoti svarīgs mača moments. Ne kulminācijas, bet svarīgs. Tādi vārti vienkārši kā zibens bija jāaizdedz visus mūsu puišus, izlaist uz āru kaut kādu kopējo iekšējo azartu, pārvērsties kaut kādā jūtamā komandas enerģijā. Bet, diemžēl… Sanāca tieši otrādi. Kamēr mēs sagremojām Terzi šedevru, “Spartaks” kaut kā ļoti viegli un vienkārši iesita otros vārtus. Piespēle soda laukumā, neveiklība un vienkārš bakstījums stūrī – 1:2. Ko tur pielikt: protams, ļaut pretiniekam tik viegli iesist pilnībā nepieļaujami.
Bet, par laimi, otrajā puslaikā enerģija pie mums atgriezās. To jāatzīst. Parādījās ilgi gaidītā kustība, pārvietošanās, presings – spēles kaisle parādījās! Uz šo komandu kļuva ļoti patīkami skatīties! Un lūk, jau spiediens, viesi ar grūtībām atsitas, uzbrukumi, gribasspēks. Momenti! 62. minūtē labi rikošeti izveda Čugunovu uz randevū ar vārtsargu; sitiens, un vārtsargs, diemžēl, nospēlēja atzīstami, glāba viesus. Drīzumā Jevgeņijs Miņins veica skaistu centrējumu, un tas pats Čugunovs ar galvu efektīgi raidīja bumbu stūrī – uuuhhh, vērtsargs neiedomājamā veidā aizsniedza smago bumbu.
Velns parāvis, cik gan vajadzīgi bija šie vārti! Eh…
Bet komandas kopējais uzrāviens bija teicams, varens. Un viss turpinājās. Likās, vārtu guvums tepat kaut kur blakus. Vēl nedaudz, vajag tikai vēl nedaudz nedaudz uzspiest. Un lūk, negaidīta veiksme – noraidījums, viesi paliek mazākumā! Tagad nav šaubu: laukuma saimnieku spiediens saglabāsies līdz fināla svilpei. Aleksandrs Koliņko nolemj laukumā izlaist svaigus spēkus, rēķinoties, redzams, ka jauni spēlētāji piedos komandai daudzveidību, piedos impulsu. Likās jau, viss loģiski, pareizi, bet kurš varēja zināt, ka tieši šis lēmums principiāli un ļoti ātri izmainīs visu spēles bildi. Ne mūsu labā.
Ņikitu Koliņko pievīla nervi, četru minūšu laikā, pavadītas laukumā, viņš izmanījās sadabūt divas dzeltenās kartītes. Protams, neko tādu viņš negribēja. Nu ko tur pateiksi – neapšaubāmi, kas tāds elementāri nepieļaujams, spēles disciplīnu tādā veidā pārkāpt nekādi nedrīkst.
Bet, diemžēl, notikās tā kā notikās. Emocionāli šis noraidījums viesus ļoti aizrāva, viņi atkal ieguva pārliecību un kopumā jau pietiekami mierīgi noveda lietu līdz uzvarai. Droši vien, spartakieši pat te pierada pie tā, ka Roberts Zelmanis tagad centra uzbrucējs (spēles beigās Robčiks devās uzbrukumā kā jaunais Levandovskis), bet pavisam nebaidījās no daudzskaitlīgajiem centrējumiem uz mūsu dzelzs “aizsargu-torni”. Kad jau radās iespēja organizēt rezultatīvu pretuzbrukumu, viesi to akurāti arī novadīja – 1:3.
Zaudējums.
Neveiksme pārvērta mūsu stāvokli turnīrā no sarežģīta uz kritisku. Saprotams, ka visi ir stipri sarūgtināti un vīlušies. Situācija ļoti grūta. Bet ne bezizejas! Tātad, cīnīties vēl var un vajag. Obligāti vajag. Iespēja paliek, un patreiz tas ir pats galvenais. Sisties līdz galam.
Nav tiesību necīnīties!
Optibet Virslīga. 32. kārta
SK Super Nova Salaspils – FK Spartaks – 1:3 (1:2)
Super Nova: Zommers, Semjonovs (Cīrulis, 24), Zelmanis, Jagodinskis, Sprukulis, Atars, Terzi, Miņins, Gražis (Kauliņš, 46, Koliņko, 78)), Višņakovs, Čugunovs (Šteinbergs, 78).
Vārti Super Nova: 1:1 Terzi (33).
#SuperNova #Salaspils #futbols #OptibetVirslīga #WinWinsport
Attachment
