Sestdien, 29. oktobrī, SK Super Nova Salaspils futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. Čempionāta trīsdesmit ceturtās kārtas ietvaros Alekandra Koliņko komanda viesos tikās ar klubu BFC “Daugavpils”. Mūsu klubam ļoti svarīgā spēle noslēdzās neizšķirti ar rezultātu 1:1 (0:0). Zaudēt bija vienkārši aizliegts, mēs parādījām raksturu, spēles gaitā nonācām zaudētājos, bet iznākumā atspēlējāmies – neizšķirts atstāj mums iespēju izglābties. Mēs turpinām cīnīties līdz galam!
Vienīgos vārtus SK Super Nova Salaspils labā iesita Jevgeņijs Miņins. Otrajā puslaikā pilnā mērā nostrādāja pussarga slavenā kreisā: sitiens augšējā stūrī bija ļoti skaists, un, galvenais, ļoti precīzs. Žeņa – apsveicam! Esam noilgojušies pēc taviem firmas sitieniem, jo patīkamāk tos atkal redzēt.
Par vēl vienu neapšaubāmu mača varoni kļuva vārtsargs Kristaps Zommers. Vispār, tas jau nevienu nepārsteidz: Kristaps katrā mačā veic superseivus – tā jau ir žandra klasika. Bravo, vārtsarg! Pēc tradīcijas augsts līmenis.
Finišs aizvien tuvāk. Dramatiskais atrisinājums tepat blakus. Spēļu arvien mazāk. Katram rezultatīvam punktam turnīra tabulā ir gigantiska nozīme. Un katrs nāk ar milzīgu darbu. Bezizmēra piepūle. Savādāk nekā. Un nav svarīgi, kurā polā tu atrodies: iesaisties izmisīgā cīņā par zeltu vai izmisīgi centies saglabāt pierakstu virslīgā.
Zināmās futbola patiesības.
Lūk, brīnišķīgi zinot tādu patiesību, mēs arī atbraucām uz Daugavpili. Teicami saprotot, ka zaudējums praktiski dzēš mūsu ilūzijas par par augstāko futbola pasauli 2023. gadā. Praktiski garantē izlidošanu.
Tātad, viss vienkārši. Tātad, jāiziet laukumā un jāatdod visi spēki. Un pat vairāk. Spēki gan fiziskie, gan emocionālie. Tas ir ļoti smags uzdevums. Kad tas gulstas uz pleciem pavisam vēl jaunajiem puišiem kā Kristeram Ataram (18 gadu) vai Rikardo Jagodinskim (17 gadu), kļūst nedaudz, kā precīzāk izteikties, satraucoši.
Vienmēr galēji nepiekāpīgajam kaujiniekam Jegoram Cīrulim jau pat 19 gadu, un liekas, ka viņš futbolā redzējis jau daudz. Uz viņu fona tas pats Miņins savos 20 gados stādāms priekšā jau kā nobriedis futbolists, bet dzelžainais 21 gadu vecais Roberts Zelmanis jau vispār izskatās kā pieredzējis meistars.
Visam aizsargu četriniekam Tādā spēlē summā 75 gadi!
Tie taču vēl pavisam jauni puiši, par ko virslīgas spēļu gaļasmašīnā elementāri aizmirsti. Kurš tur mača gaitā atceras par vecumu?! Pilnībā nedomā. Un lūk, uz talantīgās jaunatnes pleciem gulstas tāds svarīgs uzdevums.
Var tikai noņemt cepuri.
Malači. Lieli malači. Bija ļoti grūti, bet tika galā. Izvilka ļoti smagu spēli, kurā mēs noteikti nebijām tā labākā puse. Acīmredzami, ka mēs nospēlējām sliktāk par pretinieku. Kirila Kurbatova komanda, ļoti interesantā, gudrā un talantīgi inteliģentā speciālista, darbojās spēcīgi, labi. Pēc spēles tā pilnībā pelnījusi uzvaru. Bet, par laimi, pelnīt nenozīmē uzvarēt.
Mūsu puiši izturēja.
Vispār, pirmajā puslaikā šis “izturēja” drīzāk izskatījās kā atsitās. Laukuma saimnieki acīmredzami dominēja, uzbruka plaši un ar izdomu. Saasināja. Tiesa, ar spriedzi arī aprobežojās. Asuma pie mūsu vārtiem bija maz, kaut gan bumba mūsu laukuma pusē bija daudz. Pat ļoti daudz. Īsta bīstamība gadījās vien reizi un 39. minūtē: sitiens ar galvu mērķī, un Zommers veica savu kārtējo superseivu. Vārtsarga meistarīgās darbības. Kristaps jau kuro reizi sezonā atstāja mūs spēlē.
Daudzums neprecīzu piespēļu. Brāķa daudzums lec augstumos. Daudzējādā ziņā tādēļ, ka nebija kustības. Tā, kā mēs kustējāmies pirmajā puslaikā, virslīgā kustēties nepieļaujami. Par laimi, bez Zommera, mums izdevās vēl būt saturīgiem aizsardzībā. Ne bez kļūdām, bet saturīgiem. Un vēl mēs sitāmies par katru bumbu. Kļūdījāmies, bet sitāmies. Bet uzbrukumā… Pēc būtības, mēs tur negājām. Gribējām, bet nopietni nesanāca.
Otrais puslaiks sākās ar ielaistiem vārtiem. Mēs turpinājām izmisīgi sisties par katru bumbu. Bet dotajā epizodē pārāk lielā vēlēšanās atspēlējās ar nepatikšanām. Vārds tām pendele. Zommers arī tur bija tuvu superseivam, bet veiksme spēlēja pret – 1:0.
Sāpīgi. Kā iesist atbildes vārtus?!
Jo vairāk, ka mēs vieglā nokdaunā. Reizēm vārda pilnā nozīmē. Kā 60. minūtē, kad divi mūsējie sadūrās gaisā. Kuriozs izveda laukuma saimnieku uzbrucēju viens pret vienu, un atkal neatkārtojamais Zommers glāba. Viņš atkal atstāja mūs spēlē. Ja viņš iznākumā vēl arī atstās mūs…
Tad kluba vēsturē 94 numuru varēs iemūžināt.
Tiesa, lai vāktu punktus, par maz tikai ar superseiviem. Jo vairāk pie 0:1. Vajag iesist! Atkal – kā? Jautājums, protams, interesants. Lūk, Eduards Višņakovs, piemēram, draudīgs uzbrucējs. Jā. Bet viņam priekš draudiem vajadzīgas bumbas. Ja tās nepiegādāt, uzbrucējs vienkārši tukši šķiež tonnu spēka. Ediks arī šķieda, kvalitatīvas piespēles nesaņemot.
Bet iesist vajag. Nu kaut vai priecēja, ka mēs beidzot tiešām iekustējāmies. Pa īstam. Pieklājīgā tempā. Ar karstu vēlēšanos. Gudri un pareizi. Un droši!
Tas noveda pie ilgi gaidītās spriedzes pie laukuma saimnieku vārtiem.
Iesitām! Višņakovs ar aktivitāti nopelnīja standartu. Svarīga lieta. Centrējums, cīņa par bumbu, Miņins soda laukuma stūrī: māņu kustība, sagatavošana, šiks tehnisks šāviens tālajā augšējā stūrī – 1:1! Ļoti skaisti vārti. Patīkami par Žeņu, kuram sezona kopumā saburzīta, saraustīta. Ar garu pauzi traumas dēļ. Ar ilgu atgiešanos, ar ilgu sevis un optimālo darbību meklējumiem. Aplausi par sitienu.
Starp citu, ievērojāt – Žeņas mums gūst tikai vārtus – skaistuļus. Kad sāks iesist parastus, darba vārtus, kļūs par bombardieriem.
Vārti tā pacēla noskaņojumu! Žēl, neko nopietnu priekš vārtu guvuma mēs, diemžēl, līdz fināla svilpei jau vairāk neizveidosim. Bet spriedze un pus momenti bija gandrīz visu laiku. Visbeidzot bija sajūtas, ka mēs varam šo spēli pat uzvarēt! Pret nadzīgo, ātro un durstīgo pretinieku. Kirila Kurbatova rokraksts tomēr redzams. Spēle kā dzirkstele. Daugavpiliešu līdzjutēji pilnībā var priecāties par savu komandu. Viņi arī priecājās.
Mēs priecājāmies par savējiem!
Par puišiem, kuri visas atlikušās minūtes cīnījās. Tā, ka sevi nežēloja. Visi. Un tomēr, laukuma saimnieki vienalga bija tuvu tam, lai izrautu trīs punktus. Bet, par laimi, nesanāca. Zem Zommera varenās virsvadības mūsu puiši neizšķirtu aizstāvēja.
Lidoja jebkurā bīstamā saķērienā. Lidoja jebkurā divcīņā. Lēca katrā bumbā. Sitās, kopumā, kā tas pats dzelžainais Robčiks Zelmanis sitas visu sezonu. Tas pats Robčiks Jaunarājs-Janvāris, bez šaubām, priecājās par saviem partneriem. Viņš pats taču vienmēr līda pašā peklē jebkurā spēles epizodē.
Neizšķirts, panākts ar sviedriem, asinīm un degsmi.
Neizšķirts, panākts ar vēlēšanos. Futbolā nekas un nekad nenotiek pats no sevis. Futbolā kaut kas sanāk tikaija atdod laukumā 100 procentu iespējamā. Vai vairāk.
Viss vēl var būt.
Iespēja izglābties ir. Ne viss, diemžēl, atkarīgs vairs tikai no mums. Bet pats galvenais tieši arī atkarīgs no mums – mums nepieciešams cīnīties un ticēt līdz galam.
Tikai tā arī var pārvērsties realitātē iznākuma brīnums.
Optibet Virslīga. 34. kārta
BFC Daugavpils – SK Super Nova Salaspils – 1:1 (0:0)
SK Super Nova Salaspils: Zommers, Atars, Zelmanis, Jagodinskis, Cīrulis, Terzi, Sprukulis, Rullis (Gražis, 74), Ozoliņš (Čugunovs, 61), Miņins, Višņakovs (Koliņko, 85)
Vārti Super Nova: 1:1 Miņins (72).
#SuperNova #Salaspils #futbols #OptibetVirslīga #WinWinsport
Attachment
