Svētdien, 6. novembrī, SK Super Nova Salaspils futbolisti aizvadīja kārtējo Latvijas čempionāta spēli. Čempionāta trīsdesmit piektās kārtas ietvaros Aleksandra Koliņko komanda dzimtajās sienās tikās ar klubu “Valmiera” FC. Turnīra līderis un galvenais pretendents uz čempionu titulu pārliecinoši pierādīja savu pārākumu un panāca pelnītu uzvaru ar rezultātu 6:1 (2:0).
Zaudējums, protams, sarūgtināja, bet, ja objektīvi skatīties uz lietām, tad mūsu komandai, neapšaubāmi, ļoti grūti stāvēt pretī tādam stipram un ambiciozam pretiniekam. Viss loģiski. Bet svarīgāks patreiz pavisam kas cits: SK Super Nova Salaspils turpina izmisīgu cīņu par tiesībām palikt Latvijas futbola elitē! Daudzi sen mūs norakstījuši, bet mēs esam cīņā līdz pēdējam! Viss izšķirsies sestdien, 12. novembrī, spēlē viesos pret mūsu galveno konkurentu klubu “Metta”. Viss izšķirsies pēdējā kārtā!
Spēlē ar “Valmieru” par mūsu vienīgo vārtu autoru kļuva pussargs Kristiāns Sprukulis. Šie ir pirmie Kiki vārti Latvijas čempionāta elitē – apsveicam, Kristān! Malacis, ļoti patīkami un prieks par šo kautrīgo un strādīgo puisi, kurš vienmēr laukumā atdod visu, kas viņa spēkos.
Vēl viens svarīgs un neaizmirstams spēles moments – 16 gadīgā SK Super Nova audzēkņa Kristiāna Černova debija virslīgā. Uzbrucējs izgāja uz maiņu otrajā puslaikā un cienīgi aizvadīja savu spēles laiku. Apsveicam ar debiju, Kristiān!
Šodien pret līderi izgāja vēl viens 16 gadīgs futbolists – Kirils Artjomovs. Talantīgajam uzbrucējam, tiesa, tā nebija debija (viņš jau izgāja laukumā iepriekš), bet vienalga – notikums zīmīgs un svarīgs. Tas lieku reizi apstiprina, ka jebkuram mūsu kluba jaunajam spēlētājam ir iespēja iziet laukumā virslīgas mačā. Svarīgi tikai nenogurstoši strādāt un vienmēr ticēt saviem spēkiem!
Par pārējo, protams, mums nebija ko priecāties. “Valmiera” bija daudz stiprāka, un tas, saprotams, nevienu nepārsteidza. Skaidrs, ka komanda, aizvadot spēkus izsmeļosu kauju par zelta medaļām, Salaspilī zaudēt punktus vienkārši nedrīkstēja.
Mēs ļoti cienīgi aizvadījām spēles debiju, minūtes divdesmit – divdesmit piecas. Gudri un uzticami aizsargājāmies, un ne tikai. Pietiekami negaidīti un droši gājām uzbrukumā, un pilnībā varējām atklāt rezultātu jau 13. minūtē! Stūra sitiens, Jevgeņijs Terzi bija tuvu saviem otrajiem vārtiem turnīrā, bet viesus glāba vārtsargs, aizsniedzot ļoti sarežģītu bumbu. Un arī tas nebija viss: draudīgo pretinieku sasprindzinājumā mēs turējām arī turpmāk.
Tāda spēles bilde, protams, patīkami priecēja un pārsteidza, īpaši ņemot vērā, ka izmaiņu sastāvā atkal bija ļoti daudz. Mūsu komandas galvenais treneris Aleksandrs Koliņko, neapšaubāmi, nevarēja neturēt galvā izšķirošo spēli ar “Mettu”, tādāļ viņam vienkārši nebija tiesību riskēt ar dažiem līderiem, kuri, tā sacīt, “karājās” uz kartītēm. Bez tam, atkal iejaucās traumas, kā, piemēram, tam pašam Edikam Višņakovam.
Kopumā, sastāvs mirdzēja ar pazīstamiem nezināmiem vārdiem, bet puišiem tomēr izdevās labā nozīmē pārsteigt ar simpātisku un kvalitatīvu futbolu. Cita lieta, ka diez vai tā varēja turpināties ilgi. “Valmiera” pastiprināja spiedienu, ieslēdza savu reaktīvo komandas ātrumu un ātri organizēja divus ļoti līdzīgus vārtus. Centrējums no flanga, centrā uzbrucējs noslēdz – 0:1. Centrējums no flanga, centrā uzbrucējs noslēdz – 0:2.
Sapņot par brīnumiem var, bet realitāte ir realitāte. Tā ir sausa un neatgriezeniska. Vieni acīmredzami citā līmenī, otrie – ļoti cenšās un dara visu, ko var. “Valmiera”, protams, samazināt apgriezienus nedomāja, un otrā puslaika sākumā vienkārši samīdīja laukuma saimnieku aizsardzību. Bum – 0:3. Bum – 0:4. Bet visvairāk mums atmiņā paliks Toma Ralfa Šteinberga sitiens: ar galvu, skaisti, bet pa vārtu stabu! Eh, žēl, Toms droši vien stipri sapņoja par pirmajiem vārtiem elitē, bet, diemžēl, liktenis nelēma.
Atbildē – bum, un 0:5. Kārtējais skaistais šāviens no distances. Līdzjutējiem (jāsaka, stadions bija gandrīz piepildīts – liels paldies visiem, kuri atnāca uz spēli!), bija ko baudīt.
Šajā momentā domājās, laikam, tikai vairs par divām lietām. Pirmā – neielaist atkal septiņus, kā tas gadījās Valmierā. Tas, par laimi, nenotika. Otrais – iesist prestiža vārtus. 68. minūtē otrais gandrīz kļuva par īstenību: Svjatoslavs Čogunovs un Ņikita Koliņko aizskrēja, izgājiens “2 pret 1”. Piespēle, brīnišķīga iespēja, Koliņko sitiens – vārtsargs duēlī uzvarēja. Nācās mums gaidīt līdz 83. minūtei. Bet tur pienāca Kiki laiks! Soda sitiens, uzcēliens, bumba atlec, un Sprukulis vienā skārienā ar kreiso trāpīgi raida bumbu tuvajā stūrī – 1:5! Labi vārti, vēlreiz apsveicam, Kristiān!
Bet pēdējais rezultatīvais vārds tomēr palika līderim. Lieliski izpildīts soda sitiens – 1:6. Priekškars.
Ko tur vēl piebilst. Ļoti daudz vārtus “Valmiera” mums iesitusi četrās spēlēs. Precīzāk, trijās. Vienā mēs zaudējām vien 0:1, pierādot, ka cīnīties ar līderi varam. Ļoti gribās nākamajā sezonā pierādīt, ka tāds daudzums vārtu – tas viss no pieredzes trūkuma. Galvenais, lai tāda iespēja nākamajā sezonā vispār būtu…
Bet priekš tā vajag aizvadīt savu gada spēli sestdien, 12. novembrī. Sākums – 13:00, Hanzas skola. Viss vienkārši – vajag uzvarēt. Protams, tas mums ir pa spēkam. Ja atdot sevi laukumā bez atlikuma, un pat vairāk.
Ja nospēlēt savu gada spēli.
Optibet Virslīga. 35. kārta
SK Super Nova Salaspils – Valmiera FC – 1:6 (0:2)
SK Super Nova Salaspils: Zommers (Balodis, 58), Atars, Šteinbergs, Jagodinskis, Cīrulis, Sprukulis, Terzi (Černovs, 58) Ozoliņš, Koliņko, Gražis (Artjomovs, 78), Čugunovs.
Vārti Super Nova: 1:5 Sprukulis (83).
#SuperNova #Salaspils #futbols #OptibetVirslīga #WinWinsport Foto - J. Līgats
Attachment
